Grāmatas autore ir atklājusi jaunu veidu, kā strādāt mudžgrāmatu žanrā. Viņas risinājums ir vienlaikus negaidīts un elegants un mudina pārlasīt grāmatu vēl un vēl. Proti, sākumā tā pat nav nekāda mudžgrāmata. Pirmajā lapā nav neviena cilvēka, tikai meža ainava, attēlota zilām līnijām. Otrajā lappusē mēs redzam mazu zēnu, kurš guļ gultiņā un skatās laukā pa logu; tekstā lappuses apakšā lasāms: “Viens cilvēks. Viņš guļ un skaita savus sirdspukstus. Viņš prāto, cik cilvēku šajā mirklī vēro tieši tās pašas zvaigznes.” Nākamajā lappusē šis pats zēns ir pirmajā lappusē redzamajā mežā kopā ar kādu pieaugušu vīrieti. Tekstā lasāms: “Divi cilvēki pārgājienā pa mežu. Viens no viņiem pasaka ko tādu, ko otrs atcerēsies visu mūžu.”

Un šādi Rūšifte turpina būvēt stāstu, lappusi pēc lappuses: pieci cilvēki ģimenē; trīspadsmit cilvēki zīmēšanas kursos; 45 cilvēki satiksmē; 135 cilvēki lidostā. Katru lappusi papildina teksts tajā pašā mazliet atsvešinātajā intonācijā, kas liek lasītājam saprast, ka daudzo sakarību atklāšana ir viņa paša ziņā. Cilvēki ir attēloti vienkārši, taču krāsaini, līdz ar to tie izceļas uz zilā, skičveidīgā fona.