Agrā 1941. gada jūnija rītā dusmīgi karavīri iztriec lietuviešu zēnu Aļģi un visu viņa ģimeni no gultām un pavēl gatavoties tālam ceļam. Tā daudzi jo daudzi lietuvieši pret savu gribu dodas uz Sibīriju. Kādēļ viņus ved projām? Par kādiem noziegumiem? Kur tā Sibīrija ir? Neskaitāmi jautājumi jaucas Aļģim pa galvu. Tur, tālajā un skarbajā zemē, viņa ģimene cenšas izdzīvot, ēdot sasalušus kartupeļus, zupu pasālot ar asarām un sirdi sildot ar dziesmām. Tur dzimst izsūtīto koris „Āboli”, un dziedot dīgst spārni. 

1941. gada 14. jūnija deportācija, ko piedzīvo lauku pagasta vecākā ģimene, izstāstīta grafiskā stāstā. Komiksa valoda, kurā vienlīdz aktīvi darbojas gan vārdi, gan attēli, spilgti attēlo desmitgadīga zēna pasauli un ļauj tajā ieiet ļoti dziļi un personiski. Grafiskais stāsts „Sibīrijas haiku” atklāj ne tikai Aļģa likteni: tādus sāpīgus stāstus sirdī glabā daudzi lietuvieši un tieši tāpat arī latvieši. Taču, nepierakstīti un neuzzīmēti, šie stāsti var nogrimt aizmirstībā.