Ar Viktoriju iepazinos Montessori pirmsskolas pedagoģijas kursos, kurus organizē Montessori bērnu attīstības centrs "Darbīgās rociņas". Tieši Viktorija kursa laikā dalās ar Marijas Montessori teoriju, to stāstot tik aizrautīgi un interesanti, ka skats uz mazu bērnu kļūst apbrīnas pilns. Tādēļ Viktoriju aicināju dalīties ar bloga lasītājiem savā skatījumā uz mazuļa attīstību pirmajos mēnešos. 

Viktorija Ozola

Bloga "Es Pats!" autore.

Mamma Elmāram (5,5 gadi), Edmundam (3,5 gadi) un Elizabetei (2,5 mēneši). 

Mūsu ģimenei nesen pievienojusies maza burvīga princesīte. Es bieži vien domāju par to, kā viņai ir paveicies! Viņai ir paveicies ar to, ka par vecākiem mūs jau ir izaudzinājuši viņas brāļi. Tagad mēs varam vienkārši baudīt mirkļus, un tas ir brīnišķīgi. Katrā ziņā sajūta ar trešo bērnu ir pilnīgi savādāka nekā ar pirmajiem diviem. Tā ir bauda. 

Nevienam, kas mūs pazīst vai lasa blogu Es Pats!, nav noslēpums, ka mums ir tuva Montessori pedagoģija, ko pirmajā dzīves gadā miksējam arī ar Pikleres metodēm, bet to, kas būs piemērots jūsu bērnam, jūs varat sajust tikai paši. Konkrētais bērns ienāk konkrētā ģimenē. Viņa dvēsele jau iepriekš zina, kādā ģimenē viņš ienāks, un tieši šī ģimene var viņam palīdzēt sasniegt visu, kas viņam šajā dzīvē jāsasniedz, un tieši šī ģimene šo bērnu spēs just tā kā neviens cits. Neviens nekad nespēs izjust bērnu tik precīzi kā mamma un tētis. Tāpēc ir labi būt informētiem (lasīt blogus, skatīties raidījumus, lasīt grāmatas un žurnālus par bērnu psiholoģiju un audzināšanu), bet lēmumi ir jāpieņem, balstoties tikai uz savu intuīciju. Un, kad mums ir bērni, tad mūsu intuīcija kļūst daudz, daudz stiprāka. Vērojiet savus bērnus un viņi jums visu pateiks priekšā. Man ļoti patīk vārdi, ko Dr. Marija Montessori ir teikusi pašā pēdējā kongresā, kurā viņa uzstājās, Londonā 1951. gadā:

Visaugstākais novērtējums un vislielākā cieņa, ko jūs varat man dot, ir beigt vienreiz pievērst uzmanību man un beidzot sākt skatīties virzienā, kurā es nepārtraukti rādu – uz Bērnu!” Tas arī ir pats svarīgākais.

Nesalīdziniet, neskatieties uz to, ko kaimiņu bērns dara vai nedara šajā vecumā – skatieties uz savu bērnu, pazīstiet viņu, jūtiet viņu un saprotiet. Un šos vārdus var attiecināt uz jebkuru jomu – zīdaiņa vecuma raudāšanu, akadēmiskām prasmēm, uz stiprajām un vājajām pusēm, uz visu. Skatieties uz bērniem un jūs ieraudzīsiet, ka bērni neienāk šajā pasaulē kā baltas neaprakstītas lapas, viņi atnāk ar savu sūtību, ar savu plānu. To var lieliski redzēt jau ar pirmo bērnu, bet nākamie šo sajūtu vēl tikai pastiprina – viņi ir vienas ģimenes bērni, bet tik ļoti atšķirīgi. Un tieši tāpēc ir muļķīgi gaidīt no visiem vienādas lietas un salīdzināt nesalīdzināmus lielumus.

Kas ir svarīgākais, ko mums vajadzētu ievērot, neatkarīgi no tā, vai sekojam kādai pedagoģijas metodei vai paļaujamies tikai uz savu izjūtu? Svarīgākais ir pieaugušais, kas ir blakus mazulim. Pieaugušajam ir jābūt zinošam un jūtīgam. Pieaugušais ir tas, kas nodrošina bērnam, fizisko, emocionālo un valodas vidi. Bērni, it īpaši zīdaiņu vecumā, ir kā mazi sūklīši, kas uzsūc VISU, kas viņiem ir apkārt. Viņi nešķiro, vai kaut kas ir labi vai slikti, viņi pieņem visu un uzsūc visu. Viņš veido sevi no visa tā, kas viņam ir apkārt. Mazi zīdaiņi “redz” 360 grādos 24 stundas diennaktī. Tāpēc ir bezgala svarīgi pašiem būt mierīgiem, radīt patīkamu, mīlestības pilnu gaisotni. Bērns jūt saspringumu, strīdus, visu… arī tad, ja strīds ir blakusistabā un bērns tajā laikā guļ. Viņi ir daudz jūtīgāki, nekā mums šķiet. Viņi apbrīno mūs, seko katrai mūsu kustībai, katram vārdam – ar laiku viņi sāk mūs imitēt.

Tāpēc jāatceras, ka mums jāseko līdzi pašiem sev un jāizturas pret bērniem ar tādu laipnību, kādu mēs ceram vēlāk sagaidīt no viņiem.

Un ar bērnu ir jārunā. Daudz. Ir grūti saņemties runāt ar mazu zīdainīti, kurš, mūsuprāt, vēl neko nesaprot, bet ir jāsaņemas un jāmācās no lielākiem bērniem – brāļiem un māsām. Es apbrīnoju ar kādu vieglumu mūsu 3 gadnieks runā ar mazo 2 mēnešus veco māsu – viņš stāsta visu, viņš nedomā, ka viņa neko nesaprot. Un viņa saprot visu un pat atbild. Ja mamma pēc savas būtības ir mazrunātāja, tad var sākt vismaz ar to, ka, pārģērbjot bērnu, komentē visas savas darbības, apraksta bērna drēbes, stāsta, ka tagad pieskaras kājai un tad rokai. Bērns savu valodu var izveidot tikai no tā, ko viņš dzird, tāpēc ir jādomā par to, kādu valodu viņš dzird – vai tā ir plūstoša un maiga vai dusmīga un griezīga. Bērns uzsūc valodu. Viņš to dzird jau mātes vēderā, pēc tam vēro tuvinieku mutes (Jūs domājat, ka tā ir nejaušība, ka piedzimstot redz aptuveni 25 cm attālumā, kas ir tieši attālums no krūts līdz mātes sejai?), atdarina šīs kustības, bērns uztver intonāciju, uzsvarus, visas vissīkākās nianses. Neviens gramatikas likums mazam bērnam nav jāmāca – viņš šos likumus uzsūc kā švamme. Un vienalga, kurā pasaules malā bērns ir piedzimis, vienalga, cik sarežģīta ir valoda, ko viņš mācās, visur valodas apgūšanas mehānisms ir vienāds. Bērns uzsūc valodu saskaņā ar savu attīstības programmu, kas viņā ir. Mums kā pieaugušajiem ir jābūt blakus un jāpalīdz radīt šo valodas vidi, jāļauj bērnam dzirdēt dzīvo valodu, dzīvo vārdu. Televizors un radio nederēs… tie var tikai traucēt saklausīt, tie paildzina un apgrūtina valodas apgūšanas procesu.

Kad man jautā, kā varētu izklaidēt mazu zīdaini un ko viņam piedāvāt, tad iesaku atslābt. Paspēsiet vēl viskaut ko piedāvāt. Labākā “mantiņa” pirmajā dzīves mēnesī zīdainim ir tuvinieku sejas un rokas, ko pētīt.

Pirmo reizi bērnam kaut ko piedāvāju, kad redzu, ka bērns ir pamanījis savas rokas (pēta, skatās, saliek kopā) – tad brīžos, ko bērnam sanāk pavadīt uz grīdas, nolieku abos sānos pa lakatiņam. Sākumā tiem nepievērš uzmanību, bet vienu dienu pamana, satver, atlaiž, sāk staipīt, netīšām uzliek uz sejas, novelk nost, iebāž mutē. Lakatiņš praktiski necik nesver, bērns nevar sev nodarīt pāri, to ir viegli satvert, viegli atlaist un nekas nenotiek, ja tas uzkrīt virsū. Meitiņai vēl neesmu iegādājusies, bet, ja izvēlamies pirmo mantiņu pēc līdzīga principa, tad iesaku Montessori mazuļu bumbas un Oball bumbas – tās arī ir vieglas un vienkārši satveramas.

Cik vien var, es bērnus esmu likusi dzīvoties uz grīdas. Reāli pirmajos mēnešos tas ir ļoti īsu laika posmu, jo cenšos ievērot likumu – ne ilgāk kā 1-1,5h nomodā. Zīdainis var izturēt arī ilgāk, bet tad aizmigšana ir daudz grūtāka vai pat vispār pārlec pāri kādam miedziņam un tad ir nelaimīgs gan bērns, gan mamma. Ja no tās stundas, ko zīdainis pavada nomodā, atskaitām ēšanu, autiņbiksīšu maiņu, vienkāršu parunāšanos ar mammu, panēsāšanu rokās, tad laiks uz grīdas sākumā ir tikai kādas 10-15 minūtes (augot lielākam, šis laiks, protams, kļūst garāks). Kāpēc bērns jāliek uz grīdas? Pirmkārt, tā ir drošība – zemāk par grīdu nokrist nevar. Grīdas vietu gan nevajadzētu iekārtot tur, kur var kaut kas uzkrist virsū, kāds var uzkāpt u.t.t.. Otrkārt, tā ir kustību brīvība. Bērni, kas bieži ir likti uz grīdas, parasti ir daudz kustīgāki par tiem, kas regulāri tiek likti uz mīkstajiem gultu matračiem, atstāti nomoda laikā redeļu gultiņās vai iesprādzēti mazuļu krēsliņos. Treškārt, atrodoties tik zemu, bērniem ir iespēja redzēt daudz vairāk, nekā guļot, piemēram, redeļu gultiņā. No zemākas pozīcijas bērns prātā var izveidot istabas “karti” pirms vēl pats spēj pa to pārvietoties. Tas nenotiek vienā dienā, tāpēc bieža atrašanās lejā un iespēja vērot istabu ir nozīmīga  - smadzenēs nogulst vērtīga informācija, veidojas telpas un attāluma izjūta. Tā ir kā sensora bāze vienkāršu fizikas likumsakarību izpratnei. Kad bērns sāk pārvietoties par istabu, viņam vairs nav jāpatērē laiks šīm lietām un var nodoties citu maņu attīstīšanai, jaunas informācijas uzsūkšanai. Tāpēc bērns mazāk niķojas un ir priecīgs, jo viņa vēlmes iepazīt pasauli un mācīties sakrīt ar paša fiziskajām iespējām.

Tas ir viens no svarīgākajiem principiem ne tikai zīdaiņa vecumā, bet arī vēlāk – fizisko iespēju sakritības ar kognitīvajām spējām, darbiņi nedrīkst būt ne par vieglu, ne par grūtu, vienmēr jāmeklē šī smalkā robeža.

Papildus redzes attīstīšanai un skatiena fokusēšanas treniņam mēs varam lietot arī Montessori mobilišus (par tiem nesen rakstīja S&A Montessori darbnīca). Tie nav koši karuseļi, kas griežas virs bērna galvas, gandrīz vai nohipnotizējot un pārsātinot mazu bērnu ar iespaidiem. Tie ir rūpīgi pārdomāti, tie kustas tad, ja tos iekustina vējš vai bērns pats ar savām rokām. To krāsas nav nejaušas, tās ir atbilstošas bērna vecumam un uztveršanās spējām. Pats pirmais, kas arī mūsu meitiņai šobrīd visvairāk interesē, ir melnbaltais mobili.

 

Tad, kad bērns sāk velties, līst vai rāpot, tad labākās mantiņas var atrast virtuvē vai saimniecības preču veikalos. Dažādu materiālu bļodas, karotes, paplātes, vāciņi. Ja tomēr nevarat atturēties no īstu bērnu mantiņu iegādes pirmajā dzīves gadā, tad iesaku pirkt kvalitatīvas, no dabiskiem materiāliem, bērnam atbilstošas un saprotamas (https://macetprieks.lv/collections/mazuliem) – ja tās rada skaņu, tad, lai var redzēt, kāpēc tās rada skaņu. Respektīvi, ja tas ir grabulis, tad es redzu, kas tur iekšā grab, un zvaniņš zvana tāpēc, ka es tam pieskaros un pakratu, nevis tā ir mīkstā manta, kas kaut kā, netīšām uzspiežot, sāk runāt vai dziedāt. Šādas mantas bērniem sadāvinās dzimšanas dienās, vārda dienās, kristībās un parastās ciemošanās reizēs, tāpēc vismaz vecāki paši, ejiet tām veikalos garām. Ja jūs interesē Montessori pedagoģijas pamatprincipi mantiņu izvēlē bērniem mazuļu vecumā, tad iesaku lasīt grāmatu Montessori from the Start vai daudzos blogus par to, ko dara citi vecāki, kas vadās pēc šīs metodes. Grāmatā un blogos var lasīt arī par to, kā vislabāk iekārtot bērna istabu, kādus darbiņus un mantas piedāvāt konkrētā vecumā, ļauj saprast, kāpēc bērni dara vienu vai citu lietu un kā veicināt patstāvību un neatkarību no pieaugušajiem (un nevis tāpēc, lai mums kā pieaugušajiem būtu ērtāk un vieglāk, bet tāpēc, lai bērns būtu pašapzinīgāks un atvērtāks pasaulei). 

Jebkurā gadījumā, vissvarīgākais ir vērot SAVU bērnu, tad jūs intuitīvi visu izdarīsiet pareizi. Un vispār, par laimi, bērnā no dabas ielikto programmu līdz 3 gadu vecumam ir grūti sabojāt, jo viņi darbojas instinktu vadīti. Vai mēs varam teikt, ka es savam bērnam iemācīju velties vai rāpot? Vai “izaudzēju viņam pirmo zobu”? Nē. Mazam bērnam ir vienalga, vai drīkst izkrāmēt virtuves skapīti, viņš turpina to darīt arī pēc aizrādījuma, jo šajā brīdī viņu vada spēcīgs instintkts pētīt, pieskarties, izzināt. Ja viņš jūt vēlmi vertikalizēties, tad viņš to izdarīs pat tad, ja mēs viņu ieliktu absolūti tukšā istabā. Mazuļus ir praktiski neiespējami apmācīt. Mēs varam būt tikai gudri līdzgaitnieki un palīgi viņiem šajā ceļā.

Komentāru sadaļā īsi dalies ar savām pārdomām par mazuli, brīnumu, kas ienācis ģimenē. Kā tas mainījis Tavu dzīvi un skatījumu uz bērna spējām?

Visi komentāri piedalās izlozē un iespējams tieši Tu laimēsi balvu komplektu mazulim - attīstošo puzles bumbu un koka kastīti ar bumbiņu mazuļa rokas un koordinācijas attīstībai! 

Otrdien, 23.augustā, plkst. 12:00 izlozēsim uzvarētāju!

Pievienot komentāru

Name

Email

Comment