Iedvesma: Marija Montessori

Ir pagājuši 146 gadi, kopš Itālijā piedzima kāda apdāvināta meitene, kura visticamāk vēl nenojauta, cik ļoti viņas esība mainīs šīs pasaules skatījumu uz bērnu, un cik daudzus tā iedvesmos pārmaiņām.

Marija Montessori ir Montessori metodes radītāja, kura savu dzīvi veltīja, lai vērotu bērnus. Tādā veidā viņa centās izprast kā pēc iespējas veiksmīgāk veidot apkārtējo vidi, materiālus un praktiskas darbības, kas veicinātu bērna attīstību. Varētu šķist savādi, ka tieši vērošana ir bijusi Marijas būtiskākā nodarbe, taču kā pati Marija savās grāmatās uzsver – bērna darbību vērošana pieaugušajam pasaka priekšā tā brīža aktuālās intereses un nepieciešamības, jeb kā Marija dēvē - sensitīvos periodus. Montessori izmantoja savas zināšanas medicīnā tās apvienojot ar novērojumiem, lai radītu jaunu modeli bērnu izglītībai, kas balstīta uz sensitīvajiem periodiem. Tieši tajos bērns ļoti viegli un ātri, un ar lielu interesi spēj apgūt jaunas zinības. Neatlaidīgi bērnu vērojot un šos periodus pamanot, ir iespēja dot neatņemamas zinšānas jau agrīnā vecumā.

Kā pirmā sieviete Itālijā Marija ieguva medicīnas izglītību, kas 19.gs. viņai kā sievietei bija iespējams vien tādēļ, ka saņēma Romas pāvesta svētību. Šis fakts vien liek apbrīnot viņas nelokāmību un gribasspēku, lai sasniegtu to, ko vēlas.  Montessori arī turpmāk savā dzīvē negāja tos vieglākos ceļus – kā asistente viņa strādāja Universitātes Psihiatriskajā klīnikā ar atpalikušiem bērniem. Tie bija visu pamesti un neaprūpēti. Bet tieši šie bērni Mariju ieinteresēja, lai palīdzētu un izglītotu. Ar tiem darbojoties un pēcāk piesakot tos valsts eksāmenam, Marija pierādīja apkārtējiem, ka bērni uzdevumus spēj veikt pat labāk kā parastu skolu skolēni. Tas pievērsa uzmanību Montessori metodei un pamazām tā guva arvien lielāku atzinību.

1907.gadā nabadzīgā kvartālā Marija nodibina pirmo Montessori skolu, to nosaucot par “Bērnu māju”. Viņa to iekārtoja ar bērna augumam paredzētām mēbelēm, mazu virtuvi un dārzu iekopošanai. Bērni nāca un brīvi darbojās ar viņas izstrādātiem materiāliem, apguva rakstīšanu, lasīšanu, matemātiku, ģeometriju, ģeogrāfiju, mūziku un daudzas citas zinības. Tāpat tie apguva praktisko dzīvi – kā pagatavot ēst, kā aizšņorēt kurpes, aizpogāt jaku, kā izmazgāt drēbes un kā palīdzēt to izdarīt otram. Bērnu mājā valdīja koncentrēšanās klusums, bērni zinātkāri bija iegrimuši mācīšanās procesā.

Mūsdienās Montessori izveidotā metode tiek pielietota neskaitāmos bērnudārzos, skolās un mājās visapkārt pasaulei. Tās vieno estētiski iekārtota vide , kas pielāgota bērnam, ļaujot kustību brīvību un iespēju mācīties, izzināt individuāli. Skolotājs ir otrā plānā un strādā kā asistents bērnam. Palīdz, ja nepieciešams, bet galvenokārt vēro, lai precīzi izprastu bērna spējas un attīstību darbojoties klasē. Kā Marija ir teikusi:

Nepalīdzi bērnam darbā, kurā tas pats var gūt panākumus.

Bērni Motessori klasēs ir palīgi viens otram, jo vecums vienā klasē ir jaukts, piemēram, bērnudārzos no 3-6 gadiem. Lielākie var palīdzēt mazākajiem, attīstot spējas paskaidrot, lai mazākais saprot. Mazākajiem tas dod iespēju redzēt un macīties no lielākajiem, to zināšanām, darbošanos ar materiāliem un veiklību. Bērni darbojas kā ģimenē, kā sabiedrībā, kur katram ir sava nodarbe, savs mērķis un attīstības periods. Darbojas ar respektu vienam pret otru un vidi kas apkārt.