Kāpēc vajadzīgs rudens?

Dabā ir iekārtots tā, ka tā piedzīvo dažādas pārmaiņas, lai sagatavotu augus un dzīvniekus aukstajiem mēnešiem.

Pavisam nesen, braucot mašīnā, jau kuro reizi mana četrgadniece prasa, kad būs Ziemassvētki un kāpēc jau rīt nevar būt ziema? Tiešām, kad nedēļu no vietas līst un Saule ir sastopama tikai atmiņās, domas par skaisto Ziemassvētku laiku mazajam bērnam liek ilgoties pēc ziemas. Cilvēkiem rudens nozīmē nolikt sandales, vasaras drēbes, saulesbrilles nostāk un saģērbties siltajās jakās, automašīnām uzlikt ziemas riepas un mājokļiem pieslēgt apkuri. Mums ir lieliska iespēja katru vakaru paskatīties laika ziņas un zināt cik grādi laukā būs rīt, vai snigs vai līs. Dzīvniekiem šādas iespējas nav, bet viņos iekšā ir ielikta spēja just ka tuvojas aukstums un arī to, cik ļoti barga nākamā ziema būs. Ja mājās ir suns vai kaķis, šajā laikā var novērot, ka tiek uzaudzēts biezāks apmatojums. Vēl var pagūt novērot kādu no pēdējiem putnu kāšiem, kas dodas prom no Latvijas. Un protams - skaistās koku lapas, kas masveidā krīt uz zemes.

Gadalaiku aplis ir brīnišķīgs materiāls lai vizuāli bērniem parādītu gan planētas attiecību pret Sauli, gan mēnešu secību un gadalaiku secību, un nebeidzamo sekošanu vienam pēc otra. Lielajai meitai izmantojot mazo kontinentu globusu, parādīju gadalaiku maiņas iemeslu. Apmēram Latvijas atrašanās vietā pielīmēju plastalīna bumbiņu, lai varētu redzēt, ka ziemā planētas rotācijas ass slīpuma dēļ mūsu dienas ir tik īsas un atrašanās ēnā – ilga. Saules siltuma trūkums ir par iemeslu ziemai. Mazākajiem ļoti patīk dažādu apģērbu attēlu un aktivitāšu  šķirošana pa gadalaikiem, nostiprinot sapratni par gadalaiku cikliskumu.

Vasaras beigas un rudens ne velti tiek dēvēts par ražas laiku, jo vairums augu tieši šajā laikā nobriedina un izkaisa sēklas nākamajam pavasarim. Par augu dzīves ciklu  un pārmaiņām rudenī mācīsimies kādu citu reizi, bet šoreiz - par sēnēm un dzīvniekiem.

Arī sēnes rudenī braši lien laukā no zemes, lai izkaisītu sporas nākamajam gadam. Šogad meži bija ļoti dāsni un sēņu netrūka. No filca izgriezu pavisam vienkāršu sēnes puzli, lai meitas atpazītu un nosauktu sēnes daļas. Krustu šķērsu sagraizījām arī īstu sēni un pārrunājām kāpēc sēne nav augs – jo pati neražo barības vielas. Mums visām likās gandrīz vai romantisks botānikas grāmatā izlasītais, ka virs zemes sēne izlien tikai tad, ja zem zemē satiekas un saskaras divi dažādi vienas sugas sēņu micēliji.

Visu vasaru mūsu māju apciemoja dažādi posmkāji – naktstauriņi, lērums dažādu zirnekļu, lapsenes, odi, pa kādai bitei, blakus pļavā pa vasaru ķerti sienāži, bizbizmārītes un gliemeži. Kur tie paliek ziemā?

Pastāstīju, ka ir divi varianti – vai nu pieaugušais kukainis iet bojā aiz sevis atstājot oliņas (sienāži, lielākā daļa odu, zirnekļu), kāpuru vai kūniņu (dažu tauriņu kāpuri pārziemo kūniņas stadijā) vai arī atrod drošu patvērumu no aukstuma. Piemēram, mārītes atrod viena otru un kopā simtiem salien kādu ēku sienu spraugās vai koka mizas plaisā. Kādā no pastaigām, atradām tādu kā aizlīmētu lapu, kas karājās kokā – atplēsām vaļā un tur iekšā, iespējams jau ieziemojies, atradās mazs dzeltens kāpuriņš. Šai lapai nokrītot lielajā kaudzē, tā kļūtu par drošu un siltu patvērumu šim un simtiem citu sugu mazo kukainīšu. Nobirušās koku lapas ir mitra, tumša un salīdzinoši silta ziemošanas vieta dažnedažādākajiem bezmugurkaulniekiem.

Gliemeži sevi no sala pasargā ielienot zem lapām vai sūnām un gliemežvāka eju aizvākojot ciet ar gļotām. Šādus lielā vairumā dārzā atradām iepriekšējā pavasarī.

Zīdītāji izvēlas dažādus veidus kā tikt galā ar ziemas aukstumu un barības trūkumu. Vieni izvēlas doties dziļā miegā, kas var ilgt vairākas nedēļas un pat mēnešus, bet citi – pielāgoties. Rudenī lāči, āpši, eži ēd pietiekami daudz, lai uzaudzētu tauku slāni un varētu nolīst alās gulēšanai. Arī sikspārņi dosies ziemas guļā alās un pagrabos, jo to galvenā pārtika – kukaiņi ziemā nav atrodami. Zaķi turpina meklēt barību, tik kažoku nomaina uz gaišāku, lai vieglāk nomaskēties no plēsējiem. Rudens ir riesta laiks briežiem un stirnām, lai jau pavasarī varētu dzimt mazie briedīši un stirnēni.

Daudzi dzīvnieki visu vasaru un rudeni ir čakli strādājuši un rūpējušies par to, lai ziemā būtu iztika – bites vākušas nektāru un vāveres vākušas un aprakušas neskaitāmas bedrītes ar zīlēm, riekstiem un čiekuriem. Šie piemēri no dzīvnieku valsts sniedz labu iespēju pārrunāt cilvēka čakluma nozīmi. Sena pamācība no Salamana sakāmvārdiem vēsta: „Kas vasarā iekrāj, tas prāta vīrs, kas ražu noguļ, tam jākaunas.”.

Stārķi, zosis, pīles, gulbji un vēl apmēram vairāk kā simts dažādu putnu sugu no Latvijas dodas uz dienvidiem. Bērniem interesanti iztēloties kā ir atrasties tur augšā lidojuma laikā – kā spēcīgākie putni ir kāša priekšgalā un pats pirmais putns tā kā šķeļ gaisu, lai pārējiem vieglāk lidot. Kad pirmais putns pagurst, nākamais ieņem tā vietu. Tie putni, kas ziemu pavadīs šeit, jau rudenī nomaina savu ēdienkarti pārejot no kukaiņiem uz sēklām un ogām. Daudzi jaunie putniņi diemžēl neizdzīvo visu ziemu un pavasari nesagaida.

Kamēr lasīju priekšā un stāstīju par to, ko dzīvnieki dara rudenī, meitenes gatavoja aplikāciju, attēlojot dažādus ziemas mitekļus. Šoreiz īsti nekas nebija jāgatavo, jo bērniem pašiem izdoma strādā un man rokas brīvas  - tik atliek lasīt grāmatas priekšā. Par rudeni lasām ne tikai enciklopēdijās un izziņu literatūrā, bet arī dažādos daiļliteratūras darbos, kur autors pratis skaisti un tēlaini attēlot pārmaiņas dabā.

Papētiet, kas ir jūsu, vecvecāku mājas grāmatu plauktos, aizbrauciet līdz bibliotēkai un izlieciet redzamā vietā grāmatas, kurās var lasīt un apskatīt attēlus par rudeni. 

Rudenim tik ļoti piestāv grāmatu lasīšana. Un sveču dedzināšana un ābolu sacepums.

Bloga ieraksta autore: