Par K un Kartupeļiem

Rudens sākums likās piemērotākas laiks, lai mācītos ko jaunu par kartupeļiem. Arī mums, kas dzīvojam pilsētā, ir lauki un iespēja piedalīties kartupeļu talkās.

Bet sākšu no sākuma. Vispirms ar mazo māsu, kas mācās burtus, veltījām īpašu uzmanību skaņai „kkkk” un to apzīmējošajam simbolam – K. Tā kā mums pa māju saimnieko brašs pusotrgadnieks, burtiņam tika atvēlēta vieta augstākā plauktā. Plauktā novietoju dažādus priekšmetus, kuru nosaukums sākas ar burtu K – kuģis, kaza, kaķēni, koala, kontinenti, koraļļi, kašalots, kūniņa, kamielis u.c.

Lai atpazītu arī pašu burtu un iemācītos to rakstīt, talkā nāca dažādas darba lapas (divas no tām variet lejuplādēt).

Pavisam vienkāršs , bet četrgadniekam saistošs, veids kā mācīties rakstību ir ar mazu tāfelīti – mamma ar krītiņu uzraksta burtu, bērns ar slapju otiņu to it kā mēģina nodzēst. Pēc mirkļa jau pati var uzvilkt burtu. To atkārtojām vēl un vēl.

Kad biju visu sagatavojusi nodarbībai par kartupeļiem un paaicināju meitas, pirmais jautājums bija: „Ko te dara Dienvidamerikas karte?”. Dienvidamerika, precīzāk Peru un Bolīvija, ir kartupeļu dzimtene, kur tie aug savvaļā (iesaku sameklēt fotoattēlu un apskatīties, cik savādāki ir savvaļas kartupeļi) un uz Eiropu tos atveda kuģotāji tikai pirms 300 gadiem. Vēlāk tie atvesti arī uz Latviju un sākumā audzēti lopbarībai.

Es no savas bērnības atceros man stāstītu stāstu/teiku par turīgu muižnieku, kas gribējis arī savā muižā audzēt smalko jaunumu no Amerikas - kartupeli. Par bargu naudu nopircis un sastādījis. Kad zaļie auglīši bijuši gatavi, devis tos cūkām. Cūkas nobeigušās. Dusmās muižnieks licis kartupeļu lauku nodedzināt. Staigājot pa kūpošo lauku un spārdot kunkuļus, ieraudzījis kādu bumbuli – paņēmis, pārlauzis uz pusēm, pasmaržojis. Tie tik labi smaržojuši, ka gatavo kartupeli pagaršojis: „Mmm, cik gards!”. Tā muižnieks uzzinājis, ka kartupeļi aug zem zemes.

Meitām stāstu ļoti patika klausīties, ka nācās to stāstīt vairākas reizes. Arī mēs apskatījāmies kartupeļa indīgo augli – zaļo ogu. Tas tik ļoti atgādina tomātiņu, tādēļ tik labi ir zināt tā toksiskumu!

Uzzinājām kā kartupelis izaug un ka rokot jaunos kartupeļus var ieraudzīt veco kartupeli. To meitas nosauca par mammu, kas nodrošina jaunā auga augšanu. Interesanti, ka kartupelis sajūtot, ka dienas paliek īsākas, sāk veidot jaunos kartupelīšus.

Dabā ir tik daudz kas par ko brīnīties!

Lielā meita savā dabaszinību kladē ielīmēja Dienvidamerikas karti, pasaules kartē atzīmēja jūras ceļu no Peru uz Eiropu pa kuru veda kartupeļus. Piedāvāju lejupielādēt arī šīs kartes. Dienvidamerikas karti izprintēju 2 eksemplāros – vienu sagriezu pa valstu kontūrām, lai var salikt kā puzli.

Pašas pabrīnījāmies, ka par tik ikdienišķu lietu kā kartupelis mums bija daudz kas jauns ko uzzināt!

Lai Jums arī atklājumiem bagāts šis ražas laiks!

Bloga ieraksta autore: